LEADER Kuldīgas novadā - Lepojamies: uzņēmums "MMēbeles"

Biznesā un sportā ir daudz kopīga. Kā Dzintars Kuldīgā ar brāli rada virtuves iekārtas un nodarbojas ar riteņbraukšanu

Dzintars Ausmanis kopā ar brāli Mārtiņu Kuldīgā izveidojuši uzņēmumu “MMēbeles”, kurā top virtuves iekārtas un citas korpusa mēbeles, bet vienlīdz svarīga Dzintara dzīvē ir arī riteņbraukšana. Biznesā un sportā ir daudz kopīga – disciplīna un tas, ka neko nedrīkst pamest pusratā, viņš sprieda Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”.

Katram sava pieeja

Pirms sešiem gadiem brāļi Dzintars un Mārtiņš savā dzimtajā pilsētā Kuldīgā izveidoja uzņēmumu “M mēbeles”, kurā pēc individuāliem pasūtījumiem ražo virtuves iekārtas un citas korpusa mēbeles.

“Uzņēmuma pirmsākums ir brālis Mārtiņš. Viņam jau pēc 9. klases bija skaidrs, ka grib būt galdnieks, ka ies uz arodskolu un mācīsies šo arodu. Jau skolas laikā, pēdējos kursos, viņš sāka “apmēbeļot” vecākiem viesu māju, radiem kaut ko taisīt. Viņš vispār nav strādājis nekur citur, kā tikai pie sevis,” stāstīja Dzintars.

Sākotnēji Mārtiņš strādāja kā individuālā darba veicējs, tad – pašnodarbinātais, bet, apvienojot spēkus ar brāli, beidzot tapa arī uzņēmums.

“Mums katram ir savas kompetences un sava pieeja. Protams, mēdz būt visāda veida diskusijas, ko vajag, ko nevajag, kā vajag, un kaut kad mēs arī pastrīdamies, bet kopumā es domāju, ka mēs sastrādājamies labi,” sprieda Dzintars.

Atšķirībā no citām nozarēm viņiem vasara ir samērā saspringts darba periods. Izrādās, daudzi cilvēki iekārtot savas virtuves un mājas grib tieši līdz Jāņiem vai 1. septembrim.

Toties ziemas mēnešos, it sevišķi janvārī, uzņēmumā ierasti ir klusāks, un tad Dzintars var teju pilnībā nodoties savam hobijam riteņbraukšanai.

Viņaprāt, sports palīdz sakārtot ne tikai ķermeni, bet arī prātu, turklāt iemāca prasmes, kas lieti noder arī uzņēmējdarbībā: “Man personīgi tas ļoti palīdz – tā ir tā pati struktūra, tā ir disciplīna. Ja tas ir jāizdara, tad jāizdara – darbs ir jānodod, atpūtīsies vēlāk.”

Dzintars uzauga Kuldīgā, tieši blakus sporta skolai, tāpēc bērnībā izmēģināja daudzus sporta veidus, sākot ar volejbolu, futbolu un vieglatlētiku, beidzot pat ar breiku, taču viņš apstājās pie riteņbraukšanas.

“Sāku 12 gadu vecumā, tagad ir 35 ar asti, un šajā periodā laikam ir bijuši tikai vidusskolas pēdējie gadi un augstskolas pirmie gadi, kad aktīvi nesportoju, bet lielāko daļu mūža esmu pavadījis uz riteņa,” stāstīja Dzintars.

Vidusskolā viņš sapņoja par darbu ofisā vai bankā – tādu, uz kuru varētu iet uzvalkā, tāpēc Ventspils Augstskolā ieguva sociālo zinātņu grādu.

Šobrīd sevi šādā vidē viņš vairs nespēj iztēloties, taču ir pateicīgs par augstskolas gadiem, kas iedeva citu skatījumu un izpratni daudzos jautājumos. Viņaprāt, iegūtā izglītība viņam šobrīd palīdz tikt galā ar daudzām birokrātiskām niansēm, kas ir daļa no uzņēmējdarbības.

Kuldīgā kaut kā foršāk

Pēc studijām Dzintars četrus gadus dzīvoja un strādāja Rīgā, taču tad nolēma atgriezties atpakaļ Kuldīgā.

“Nav tā, ka Rīga galīgi nepatīk, bet ilgstoši es laikam tur vairs negribētu dzīvot. Kuldīga kaut kā liekas foršāka. Šeit ir pieejams pilnīgi viss. Ja saka, ka Rīgā ir vairāk iespēju… nu jā, darba iespēju Rīgā ir vairāk, izklaides iespēju Rīgā ir vairāk, bet, dzīvojot Rīgā, cik bieži es gāju uz teātri, uz kino? Tik bieži, cik es apmeklēju šādus pasākumus, es varu aizbraukt arī no Kuldīgas līdz Rīgai un izbaudīt to pašu, ko vietējie, tikai ikdienā dzīvot bez korķiem,” sprieda Dzintars.

Atgriežoties Kuldīgā, Dzintars sākumā bija iecerējis turpināt strādāt telekomunikāciju nozarē, kā to tika darījis Rīgā, taču saņēma piedāvājumu darboties būvniecības uzņēmumā, kur galu galā pavadīja divus gadus.

Pēc tam viņš mēģināja uzsākt pats savu uzņēmējdarbību un ražot apgaismes ierīces. Ar šo ideju viņš pat izgāja biznesa inkubatoru, taču beigās pietrūka ticības pašam sev un projekts apstājās.

“Es pats īsti nenoticēju tai idejai, toties izmantoju visas mācību iespējas un ar biznesa inkubatoru pabraukāju riņķī, paskatījos, kas kā notiek. Tad radās šī doma, ka varbūt mēs varētu ar galdniecību startēt,” stāstīja Dzintars.

Daļa klientu – no riteņbraucēju pasaules

2019.gadā viņi nolēma veidot SIA. Dzintars tajā ir atbildīgs par visu, kas saistīts ar dokumentāciju, finansējumu, attīstību, klientiem, mērījumiem, tāmēm un projektēšanu. Mārtiņš tikmēr rūpējas par ražošanas pusi un realizē visu brāļa iecerēto un izplānoto.

“Birokrātiskā puse – tā ir vairāk uz mani, jo man tā nesagādā problēmas. Brālim atkal ir tieši pretēji – ka tik tālāk no datora, viņš labāk skrūvē, zāģē un dara visu redzamo darbu,” Dzintars stāstīja.

Abi ar brāli sapņo par uzņēmuma attīstības plāniem un jaunām iecerēm, taču brīvajā laikā Dzintars atkal un atkal atgriežas uz sava velosipēda un trenējas sešas reizes nedēļā, lai no jauna startētu pasaulē augstākā līmeņa amatieru sacensībās riteņbraukšanā “Gran Fondo”, kas notiek dažādās pasaules valstīs.

Viņš pabijis sacensībās gan Itālijā, gan Dānijā, gan Skotijā, gan citās valstīs. Tāpat viņš startē čempionātos arī Latvijas mērogā, kur nereti kāpj uz pjedestāla. Ne velti internetā visvairāk informācijas par Dzintaru iespējams atrast tieši kā par riteņbraucēju.

“Ar riteni esmu braucis vairāk nekā strādājis,” viņš jokoja, “taču man tā ir arī sava veida socializēšanās – viena daļa klientu ir cilvēki, kas mani pazīst tieši no sporta puses, kas redz, kas es esmu, ko es daru, kā es daru, kāda ir mana attieksme, ka tas nebūs tāds “samaksāju un pazuda” variants, ka ar mani var rēķināties.”

#LEADER